Kas ir augstie purvi
Purvi
Purvs ir zemes virsas nogabals, kam raksturīga aktīva kūdras veidošanās, pastāvīgs vai periodisks mitrums un specifiska augu un dzīvnieku valsts. Tie veidojas pārpurvojoties sauszemei vai aizaugot ūdenstilpnēm. Šis process norit dažu simtu līdz vairāku tūkstošu gadu laikā atkarībā no ūdenstilpnes piesārņojuma, dziļuma un citiem faktoriem.
Latvijā izdala zemos (zāļu), pārejas un augstos (sūnu) purvus, un Latvijā tie aizņem 4,9 % no valsts teritorijas. Visas kūdras atradnes Latvijā sastāda 10,4 % un ietver purvus ar rūpnieciski izmantojamiem krājumiem, dažus purvainu mežu tipus, nosusinātos purvus un kūdras ieguves vietas. Mūsdienās apmēram pusi purvu ir ietekmējusi cilvēka darbība. Pašlaik izmanto apmēram 20 % no kūdras iegūšanai sagatavotajiem kūdras laukiem un ievērojama jaunu lauku izveidošana nav paredzēta.
Purvi Latvijā
Latvijā sastopami vairāki purvu tipi. Atkarībā no veida, kādā purvi saņem ūdeni un minerālvielas, tos iedala mineratrofajos un ombrotrofajos purvos. Mineratrofie purvi (zemie jeb zāļu un pārejas purvi) saņem ūdeni, kas ir kontaktā ar minerālaugsni, un tajā izšķīdušās barības vielas. Ombrotrofie purvi (grieķ. ombros – lietus, vētra; trophos – barotājs) (augstie jeb sūnu purvi) ūdeni un barības vielas saņem ar atmosfēras nokrišņiem.
Pēc veģetācijas augu barošanās režīma īpatnībām un kūdru veidojošo augu sastāva un minerālvielu daudzuma izšķir zemos (eitrofos) purvus, pārejas (mezotrofos) purvus un augstos (oligotrofos) purvus.
Augstie purvi sastopami visā Latvijā. Latvijā var izdalīt rietumu tipa augstos purvus ar ciņu mazmeldru Trichophorum cespitosum un austrumu tipa purvus ar purva kasandru Chamaedaphne calyculata. Tomēr Ziemeļvidzemē sastop arī tādus purvus, kuros ir gan piejūras purvu augu sugas, gan arī austrumu purvu sugas.
Piejūras zemienē purvi mijas ar priežu mežiem klātiem seno kāpu vaļņiem. Purviem robežojoties ar kāpu mežiem, saskaras divas pilnīgi atšķirīgas ekosistēmas. Katrai no tām raksturīga specifiska augu valsts, bet saskares joslā sastop gan meža, gan purva augus – tos, kas spēj augt šajā ekotona joslā. Ķemeru nacionālajā parkā Zaļais purvs robežojas ar Zaļo kāpu. Purvam saskaroties ar mežu, nereti var sastapt lielāku augu sugu daudzveidību nekā tikai purvā vai mežā. Tipisks augstais purvs ir Klāņu purvs. Raksturīgas augsto purvu augu sabiedrības ietver Empetro nigri-Sphagnetum fusci un Sphagnetum magellanici, bet purvu ieplakās sastop Rhynchosporetum albae, Sphagnetum cuspidati un Caricetum limosae augu sabiedrības.
Dzīve purvos
Purvi ir apbrīnojama dzīves vieta augiem un dzīvniekiem – viss šeit ir pārmitrs. Līdz ar to te izveidojas īpašs mikroklimats, nabadzīga augsne un samērā zema temperatūra. Purvos ne vienmēr ir daudz atklātu ūdeņu, tomēr var būt arī ezeri – gan lieli, gan arī pavisam mazi. Līdz ar to purvi ir dzīves vieta tiem augiem, kas pielāgojušies mitriem apstākļiem.
Viens no savdabīgākajiem purva augu pielāgošanās veidiem dzīvei purvos ir kukaiņēdāji augi – rasenes, kas minerālvielas uzņem no purva kukaiņiem, piemēram, spārēm. Rasene ir sprīdi garš lakstaugs ar baltiem ziediem. Auga lapas pārklātas ar gariem matiņiem, kuru gali izdala lipīga šķidruma pilienus – pievilina kukaiņus. Purvos ūdens lāmās aug arī parastā, mazā un vidējā pūslene ar dzelteniem ziediem, kuras arī pieder pie kukaiņēdājiem augiem.
Parastā purvmirte ir vairāk sastopama zāļu un pārejas purvos, piemēram, pie Kudraines ezera, bet reti sūnu purvos. Lai purvmirtes saknes varētu vairāk uzņemt slāpekli, tai ir izveidojusies simbioze ar baktērijām.
Purvu augi
Augstajos purvos sastop oligotrofas augu sugas – tās, kurām ir minimālas prasības pēc minerālvielām. Parasti fitocenozēs nav vairāk kā 12 – 15 ziedaugu sugu. Sūnu stāvā dominē sfagni.
Augstie purvi var būt klaji vai apauguši ar priedītēm. Daudziem augstajiem purviem raksturīgs ciņu – lāmu komplekss, bet citos savukārt ir purva ezeri. Ciņi paceļas virs lāmām un ir purvu sausākā daļa. Uz ciņiem dominē sīkkrūmi – sila virsis Calluna vulgaris, vistene Empetrum nigrum, purva vaivariņš Ledum palustre, kā arī makstainā spilve Eriophorum vaginatum, purva dzērvene Oxycoccus palustris, apaļlapu rasene Drosera rotundifolia, polijlapu andromeda Andromeda polifolia, lācene Rubus chamaemorus un sfagni – Magelāna Sphagnum magellanicum, brūnais S. fuscum, iesarkanais S. rubellum.
Ieplakās starp ciņiem aug spilves un sfagnu sugas, savukārt lāmās – parastais baltmeldrs Rhynchospora alba, purva šeihcērija Scheuchzeria palustris, dūkstu grīslis Carex limosa, kopā ar sfagniem (Sphagnum cuspidatum, S. majus, S. tenellum).
Purvu dzīvnieki
Purvos sastop gliemju, kukaiņu un putnu sugas.
Purvi ir gandrīz vienīgais apdzīvojamais biotops kuitalām, kas agrāk bieži ligzdojušas arī pļavās un ganībās. Nepieejamākās un apslēptākās vietās ligzdo dzērves. Tipiski purvu putni ir rubeņi, kuru barībā liela nozīme ir purvos augošo spilvju sēklām. Pavasaros un rudeņos te sastop daudz ceļojošo zosu un ūdensputnu. Purvos sastop arī citas putnu sugas – brūnkakla un melnkakla gārgali, gaigalu, mazo ērgli, čūskērgli, baltirbi, dzelteno tārtiņu, purva tilbīti, upes tilbīti, melno puskuitalu, lietuvaini, purva pūci, vakarlēpi, lauku cīruli, pļavu čipsti, balto cielavu, brūno čaksti, lielo čaksti un lukstu čakstīti.
No rāpuļiem un abiniekiem purvos var novērot purva vardi, gludeno čūsku un odzi.
Zīdītāju faunu purvos pārstāv Ziemeļu sikspārnis (Lielajā Ķemeru tīrelī), lielais ūdenscirslis, tumšā strupaste, sermulis, bebrs, alnis, mežacūka, vilks, brūnais lācis. Bebri, aļņi, mežacūkas, vilki un lāči vairāk uzturas purva malās, bet reizēm arī purvā. Vilks purva salās var ierīkot migas, bet ziemā tā vidū meklē patvērumu no medniekiem.
Purvu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā
