Kā tie veidojas
Purvu veidošanās
Augstie purvi veidojas reljefa pazeminājumos, parasti no pārejas purviem, kas savukārt attīstās no zemajiem purviem vai pārpurvojoties minerālgruntij. Tās ir vietas, kuru pamatni (zem pārejas un zemā purva nogulumiem) veido vāji caurlaidīgi nogulumi – māli, aleirīti, morēna, vai arī pamatieži – kaļķakmeņi, dolomīti, smilšakmeņi un kuras tādejādi ir pastāvīgi mitras vai slapjas.
Aizaugot ūdenstilpnēm, ezera dibenā sāk uzkrāties sapropelis – ūdensaugu un ūdensdzīvnieku atlieku maisījums ar māliem vai smiltīm. Pamazām ezera krastmalu augājs sāk pāraugt atklāto ūdensvirsmu. Sapropeļa klātbūtne purva pamatnē nepārprotami norāda uz purva izcelsmi no ezera tā aizaugšanas procesā.
Ezera krasti arvien vairāk pārpurvojas un veidojas zemais jeb zāļu purvs, kas ir pirmā purva attīstības stadija. Tajā galvenokārt dominē dažādas grīšļu sugas, niedres, puplakši un kosas. Augiem atmirstot, uzkrājas zāļu kūdra. Purva barošanos nodrošina gruntsūdeņi.
Kūdras slānim kļūstot arvien biezākam, samazinās gruntsūdeņu un pieaug nokrišņu loma purva barošanās procesā. Purvs savā attīstībā iziet pirmspēdējo pēdējo attīstības stadiju, ko sauc par pārejas purvu. Pārejas purvā parādās vēl citas augu sugas kā zemajā purvā, kā arī augsto purvu pirmās iezīmes – sfagni un šeihcērijas.
Kūdras slānis kļuvis tik biezs, ka barošanās ar gruntsūdeņiem vairs nav iespējama. Purvs ir sasniedzis pēdējo attīstības stadiju – augsto jeb sūnu purvu. Tajā augi barības vielas saņem tikai ar atmosfēras nokrišņiem un ir piemērojušies šādiem apstākļiem – te dominē sfagni, kas ir galvenā sūnu kūdras sastāvdaļa. Sfagni katru gadu pieaug vismaz par 1 mm, bet to atmirušās daļas kopā ar citu augu nesadalītajām atliekām veido kūdru.
Augsto purvu mikroreljefs
Kad kūdras sega jau ir pietiekoši bieza un ir izveidojies kupols, augstajos purvos sāk veidoties lāmas. Tās var būt samērā lielas un pastāvīgi ar ūdeni pildītas ieplakas, kurās sastopami peldošie ūdensaugi. Lāmas veidojas purvam augot un pieaugot spriegumam kupola nogāzēs, kā rezultātā veidojas dziļi ieplīsumi kūdras segā. Lāmas var būt purvā izvietojušās koncentriskā vai ekscentriskā veidā.
Augstajiem purviem raksturīgi ciņi, kuri vietumis veido garenstieptas ciņu grēdas. Ciņus augstajos purvos sastop gan malās, gan arī purva centrālajā daļā. Ciņu veidošanos veicina augi, kuri aug blīvos ceros, tādējādi sablīvējot augsni un traucējot tās aerāciju, kas savukārt izsauc atmirušo augu daļu vājāku sadalīšanos un uzkrāšanos uz vietas.
Kūdras īpašības
Augstie purvi parasti ir ļoti slapji, bet to kūdra ir vāji sadalījusies (5 – 20 %). Purvu virsa visbiežāk ir izliekts, lēzens kupolveida pacēlums, kas centrālajā daļā var sasniegt 7 – 8 m augstumu, salīdzinot ar purva malu. Tas ir tāpēc, ka purva vidienē mitruma notece ir apgrūtināta, nokrišņu ūdens saglabājas ilgāk un sfagni aug straujāk. Augstajos purvos kūdras slānis ir izveidojies tik biezs, ka vairs nav iespējama gruntsūdens pieplūde. Ūdeni un barības vielas tie saņem tikai ar atmosfēras nokrišņiem. Kūdras reakcija ir skāba (pH 3 – 4). Minerālvielu daudzums kūdrā ir 2 – 4 %.
