Aizkraukles purva vēsturiskie nosaukumi 17.11.2011 12:25
Aizkraukles purva izpētes laikā dabas pētnieks Uvis Suško ielūkojās arī teritorijas vēstures lappusēs, apkopojot informāciju par Aizkraukles purva minerālzemes salu, purva daļu u. c. vēsturiskie un mūsdienu nosaukumi.
AIZKRAUKLES PURVA VEIDOŠANĀS UN TĀ APKĀRTNES VĒSTURE
Aizkraukles purva ieplaka izveidojusies ledāja darbības rezultātā, jo zem kūdras atrodas pēdējā apledojuma morēna un tā kušanas ūdeņu veidoti nogulumi. No sporu-putekšņu analīžu rezultātiem var secināt, ka purva attīstība sākusies agrajā holocēnā boreāla laikā pirms apmēram 8000-9000 gadu. Plašās un lēzenās ieplakas dziļākajās vietās paaugstināta gruntsūdens līmeņa ietekmē izveidojās sekli ezeriņi. Iestājoties siltam un mitram klimatam, kas veicināja intensīvu veģetācijas attīstību, ezeriņi drīz vien aizauguši, un no atmirušajām augu daļām sāka veidoties kūdra. Veicot urbumus purvā, konstatēts, ka purvs savu attīstību ir sācis gan aizaugot ezeriem, gan pārpurvojoties minerālgruntij, un mūsdienās kūdras slāņa biezums sasniedz jau 7,9 metrus. Visintensīvāk kūdras uzkrāšanās notikusi subatlantiskajā laikā, tad arī veidojušies 2 purva kupoli, kas ir augstākās vietas purvā un visā apkārtnē.
Arhīvos vissenākās rakstiskās ziņas par Aizkraukles purvu un apkārtnes mežiem var atrast 17. gs. zviedru laiku kartēs. Uzraksti “purvs ar pamatīgām apsēm un liepu mežu”, kā arī “dziļš līdzens purvs” vēsta, ka purvs bijis klajš, bet purva apkārtne un purvā esošās minerālaugsnes salas bija apaugušas ar veciem mežiem. Mūsdienās daļa šo salu jau vairs nav klaja purva, bet gan meža sastāvdaļa, tomēr pēc reljefa dabā tās joprojām var atrast. Iepriekšējo gadsimtu kartēs var redzēt mežaino salu, kā arī agrāko purva daļu nosaukumus – Vērša sala, Liepu sala, Brūkleņu sala – tie ir tikai daži nosaukumi, kurus, cerams, apkārtējie iedzīvotāji lieto un neaizmirsīs. Dažas salas mežizstrāde gandrīz nav skārusi, un te lielā mērā saglabājies pirmatnēja meža iespaids, piemēram, Liepu salā.
Teritorija uz DR no Aizkraukles purva - Meļķītāres - pirms 2. pasaules kara bijusi samērā apdzīvota. Pa meža stigu ziemeļu virzienā purvā (vismaz līdz vietai, kur 20. gs. 50-os gados raka kūdru) kādreiz vedis ceļš. Tagad tas vairs agrākajā garumā nav izbraucams, tomēr stigu vēl arvien mēdz saukt par Meļķītāru stigu.
Nozīmīgu kultūrvēsturisku objektu pašā dabas lieguma teritorijā nav, tuvākais šāds objekts atrodas apmēram 1 km uz dienvidiem –valsts nozīmes kultūrvēsturisks objekts - dižakmens Meļķītāru Muldas akmens. Tā augstums 2,8 m, garums 4,9 m, platums 3,7 m, apkārtmērs 14,5 m, tilpums 25 m³, iegrimis zemē par 2,5 m. Akmens virsmā ir iekalts liels muldveida iedobums, kas tiek uzskatīts par lielāko šāda veida mākslīgo iekalumu Latvijas kultakmeņos (muldas izmērs 195x50 cm, dziļums 20 cm). Lai piekļūtu pie muldas, granīta bluķim sānos iecirsti vairāki pakāpienu robi. Meļķītāru Muldas akmens tautā tiek saukts arī par Upurakmeni, Svēto akmeni un Velna akmeni. Pie akmens, kas pirms vairākiem gadsimtiem vēl atradies platlapju meža vidū, jau kopš seniem laikiem ir bijusi kulta vieta – tas ir pielūgts un izmantots ziedošanai. Ūdens, kas sakrājies muldā, tika lietots tautas dziedniecībā. Svētajā vietā nedrīkstēja pat zariņu nolauzt, tāpēc mežs te ilgi saglabājies. Tikai 18. gs. mežu izcirta un nolīda.
Trijos gadsimtos Aizkraukles zemes īpašumi piederējuši bagātajiem baroniem Šulciem. 18. gs. vidū celtās Aizkraukles muižas baronese Anna fon Šulca iegribējusi šo akmeni sev un pat izsolījusi kādas mājas tam, kas akmeni atgādās muižā, taču nevienam nav bijis pa spēkam baroneses iegribu izpildīt, un tā akmens vēl arvien stāv, kur stāvējis (www.latvijaslegendas.lv).
Materiālu apkopoja Valda Baroniņa.
Pievienotie attēli
